Parasti mūsu rubrikas varoņi atzīst, ka skatās televīzijas raidījumu “Kas? Kur? Kad?" kopš bērnības, un skolas gados veica patstāvīgus soļus spēles sporta versijā. Izmantosim iespēju un pieņemsim, ka jūsu ceļš uz ChGK sākās savādāk?
Es arī skatījos TV ChGK, lai gan ne regulāri; es ilgu laiku dzīvoju kopmītnēs un man nebija sava televizora. Un viņš pats sāka spēlēt, varētu teikt, "uzdrošinoties". Mūsu partija centās klubu atbalstīt un nedaudz sponsorēt. Un daži sarkastiski eksperti mūs sāka ķircināt - sak, jūs, politiķi, jums pašiem, laikam, ir bail spēlēt... Un mēs iekritām - ai, tā? Darīsim to! Un tā sanāca, ka pirmo reizi “Centri” Latvijas čempionātā piedalījās 2006. gadā. Pirmo reizi pie galda sēdos burtiski savas 50. dzimšanas dienas priekšvakarā - tiešām, nedaudz neparasti... Kā izrādījās, uzdāvināju sev izcilu dāvanu! Es joprojām atceros pirmo jautājumu, ko mēs spēlējām - Vladimira Belkina, par angļu valodas frāzes bezjēdzīgo tulkojumu: "Pērciet, pērc bērnu, bērns ir labs pirkums." Viņi uztvēra jautājumu, tad atkal kopumā pirmo reizi nospēlēja labi, lai gan beigās palika tabulas lejas daļā. Kopš tā laika es spēlēju regulāri.
Jūs, iespējams, esat vispubliskākā persona mūsu klubā, tāpēc nevaram izvairīties no politikas tēmas. Vai ir viegli būt Latvijas Saeimas deputātam un tajā pašā laikā aktīvi piedalīties sporta ChGK spēlēs? Vai no ChGK politikā ir kāds labums un otrādi?
Es domāju, ka tas nav grūtāk kā jebkuram citam, kas strādā nopietni – un gandrīz visi klubā ir tādi. Pieklājība, cieņa pret regālijām un cita vizulis mani īpaši netraucē, un klubā, kā zināms, mēs neesam tendēti uz pārmērīgu cieņu pret rangu. Ieguvumi ir milzīgi. Man kā deputātam un cilvēktiesību aktīvistam galvenokārt ir jāsazinās ar cilvēkiem, teiksim, ar nopietnām problēmām, kuri nāk ar savām sūdzībām un nepatikšanām. Un daudzu gadu garumā varētu rasties iespaids, ka lielākajai daļai, gandrīz visiem tādiem cilvēkiem sabiedrībā veidojas tāds melns skatījums uz apkārtējo realitāti... Bet klubā es redzu pavisam citu Latviju - cilvēkus, kuri ir aktīvi, veiksmīgs, pastāvīgi tiecas apgūt jaunas lietas, gatavs laika izaicinājumiem, pompozi sakot. Tādi cilvēki, uz kuriem es skatos, mēģinot veidot Latvijas nākotni. Starp citu, tīri praktiskā ziņā palīdz iepazīšanās ar ChGK starptautisko sabiedrību - piemēram, Gruzijas parlamentā ir labi pazīstami eksperti, tas kļuva par labu palīgu manā ziņotāja darbā Eiropas Padomē. par Gruzijas uzraudzību. Kopumā diskusijas minūtes burvība - kad seši cilvēki minūtē kolektīvi atrod jaunas zināšanas, kuras nevienam no viņiem iepriekš nebija piederējušas - šī ir kolosālas efektivitātes metode, kas, esmu pārliecināta, ir piemērojama daudz tālāk par spēli!
Vai kolēģi Seimā zina par tavu vaļasprieku un vai esi mēģinājis kādu no viņiem iesaistīt spēlēs?
Es neredzu iemeslu to slēpt, tieši otrādi, es ar to lepojos, kad ir iespēja :-). “Centru” komandā sākotnēji bija vairāki deputāti, bija pat periods, kad pie galda bija tikai “Saskaņas” deputāti – no Saeimas, Rīgas un Ventspils domes. Dažādos laikos spēlēja Vitālijs Orlovs, Valērijs Agešins, Viktors Gluhovs, Aleksandrs Mirvis, Sergejs Potapkins, Regīna Ločmele... Tagad esmu vienīgā, kas regulāri spēlē, bet pēc nesenajām vēlēšanām apspriedām iespēju piedalīties Riga Open. Čempionāts kā tīri parlamentāra komanda.
Vai, jūsuprāt, ir nepieciešams ieviest erudīcijas/IQ testu deputāta kandidātiem?
Debates par nepieciešamību aizstāt demokrātiju ar meritokrātiju ir notikušas jau ilgu laiku. Nevar ieviest nekādas kvalifikācijas, tas būtu nepārprotami pretrunā ar vispārējām tiesībām vēlēt un tikt ievēlētam. Lai gan dažreiz, atklāti sakot, ir kauns... Ideālā gadījumā erudīcija un citas īpašības būtu jāvērtē vēlētājiem. Šķiet, ka vajadzētu būt atgriezeniskās saites mehānismam: jūs ievēlējāt muļķus - jūs paši dzīvosiet pēc tiem likumiem, ko viņi pieņem, nākamreiz domāsiet, par ko balsot. Diemžēl reālajā dzīvē tas ne vienmēr darbojas…
Kā ir ar politisko iniciatīvu iekļaut intelektuālās spēles izglītības programmā? Piemēram, Armēnijas skolās notiek šaha stundas. Varbūt ir pienācis laiks ieviest CHGK kā obligātu priekšmetu arī Latvijā?
Izglītības standartus apstiprina valdība; tas nav parlamenta pienākums. Principā jauno t.s. ietvaros Uz kompetencēm balstītas skolas to var izdarīt diezgan labi – jautājums parasti ir par resursiem un praktiskām iespējām. Vairākās spēcīgās skolās, kur ir atbilstošs personāls, ChGK spēlē regulāri. Bet vidusmēra skolas, kas izmisīgi meklē matemātikas un latviešu skolotājus, diemžēl ar to vienkārši netiks galā...
Ja ekspertiem ļautu izveidot valdību, tā sakot, no savām rindām, vai tas būtu labāk par tiem, kas jums ir nācies novērot?
Uzskatu, ka ekspertu vidū ir daudz cilvēku, kuri ministru amatos varētu strādāt diezgan labi. Tomēr nekad nesaki nekad, varbūt pēc kāda laika būs tā...
Vai darbā bieži rodas doma: “Tas varētu būt labs jautājums…”?
Notiek. Dažreiz es daru. Piemēram, diskusijas par valodu tika atspoguļotas manā sen uzdotajā jautājumā RC, kur bija nepieciešams konstruēt atbildi lingua non grata. Lai gan kopumā mēs komandā rūpīgi izvairāmies no “politiski uzlādētiem” jautājumiem, jo klubā ir cilvēki ar ļoti atšķirīgiem politiskajiem uzskatiem.
Vai ir viegli pārslēgties no darba uz spēli? Vai šajā brīdī ChGK kļūst par pārtraukumu no politikas vai citu nopietnu darbu?
Kā saka, tava nasta nav smaga :-). Pārslēdzos ātri un ar lielu prieku! Reizēm gadās - pēdējā brīdī aizskrien uz spēli, “speciālās drēbēs”, uzvalkā un kaklasaitē, norauj kaklasaiti (es tos nevaru ciest!), smadzenēs pagriežas slēdzis – un jūti. kā jūsu smadzenes sāk izvēdināties. Kā tas personāžs no Strugackiem, kurš skrien kalnos ar slēpēm un ar katru izelpu izmet no sevis dūmu pilno kabinetu garlaicību...
Daudziem ekspertiem bez ChGK ir arī citi vaļasprieki - skrien maratonus, dejo balles, piedalās lomu spēlēs... Kā pavadi savu brīvo laiku no politikas un ChGK?
Man patīk ceļot un apmeklēt jaunas vietas. Es bieži dodos komandējumos un vienmēr cenšos saskatīt vismaz kaut ko jaunu. Un atvaļinājuma laikā ar ģimeni cenšamies apskatīt dažas jaunas vietas. No pēdējiem ceļojumiem visspilgtākais iespaids ir Islande, fantastiska daba, ledāji, ūdenskritumi, vulkāni, geizeri... Un kopš bērnības - grāmatas. Vispār es daudz mācos no ChGK, tas ir sava veida interesantu un jaunu lietu apkopotājs literatūrā, mūzikā, zinātnē, glezniecībā... Bieži vien tieši izspēlētie jautājumi un to sekojošā apspriešana liek domāt, kas tieši lasīt - vai pārlasīt, jo tagad manā jaunībā lasītās grāmatas tiek uztvertas pavisam savādāk.
No fotogrāfijām no jūsu kā tūrista jaunības ir skaidrs, ka esat veicis daudzus interesantus maršrutus. Kur tu tagad dotos, ja tev nebūtu nekādu rūpju vai pienākumu?
Ja abstrahējamies no vecuma, slimībām, robežām utt., tad uz Kamčatku. Biju tur divas reizes – strādāju studentu celtnieku brigādes, un Kamčatkas daba mani valdzināja uzreiz un uz visiem laikiem. Tad ne reizi vien mēģināju tikt līdz Geizeru ielejai, bet padomju laikos tā bija pierobežas zona, gadā izsniedza tikai dažas atļaujas, divas reizes mums atteica. Un tad tur notika zemes nogruvums, ieleja praktiski beidza pastāvēt... Īsāk sakot, tas neizdevās. Čau…
Komanda "Centri", kurā spēlējat, ir viena no pieredzējušākajām klubā "Intelekts", bet diemžēl vēl ne reizi nav iekļuvusi Rīgas čempionāta fināla balvas ieguvēju skaitā - šī brīža augstākais sasniegums ir ceturtā vieta 2016. gada sezonā. Pirms dažiem gadiem, apspriežot savas komandas neveiksmīgo sniegumu sociālajos tīklos, jūs minējāt problēmas ar sastāva stabilitāti, kā arī norādījāt, ka jums vairāk patika process, nevis rezultāts un ka sportiskā motivācija jums nekad nav bijusi nozīmīga. . Kopš tā laika jūsu komandas sastāvs ir diezgan būtiski mainījies. Vai motivācija ir mainījusies? Kas komandai šobrīd pietrūkst, lai kļūtu par Rīgas čempioni?
Jā, pēdējo pāris gadu laikā mūsu sastāvs ir nostabilizējies, un tas uzreiz atstāja iespaidu uz rezultātiem - šobrīd mums ir augstākais reitings komandas vēsturē, cienīgi spēlēt sākuši ne tikai sinhronie spēlētāji, bet arī festivāla seja. spēlētājiem, kuri kādreiz bija mūsu Ahileja papēdis. Jaunatne aug, progresē un, lai gan joprojām vairāk izbaudām spēles procesu, arī ar sportiskajām ambīcijām viss ir kārtībā. Tāpēc cīnīsimies par RF medaļām!
Pēc mūsu aprēķiniem, "Centri" ir kluba vecuma dažādākā komanda: vecuma diapazons sasniedz 39 gadus. Vai tas palīdz vai kavē spēli?
Tas noteikti palīdz. Pie galda es nejūtu nekādu cieņu pret saviem (tēlaini izsakoties, diemžēl) sirmiem matiem, šeit visi ir vienlīdzīgi. Reizēm īpašība, ko politiski pareizi saucam par “hronoloģisko apdāvinātību”, izrādās noderīga. Piemēram, vienā no nesenajām pakām bija jautājums par Ņikitas Hruščova izteikumu, un, aizstāvot savu versiju, es sniedzu čuguna argumentu: es atceros, ka dzirdēju šo runu! Tiesa, nākamajā spēlē, apspriežot jautājumu par, šķiet, Nikolaja II izteikumu, sarkastiski komandas biedri jautāja: vai jūs nejauši klausījāties viņa runu? :-) No otras puses, es arī uzzinu daudz ko jaunu - par Hariju Poteru, Pokemoniem, repa kaujām utt. Protams, spēlēties ar puišiem, kuri ir trīs reizes jaunāki par tevi, ir izaicinājums, vecums neuzlabo ne atmiņu, ne reakciju, bet pagaidām tieku ar to galā un netaisos atmest.
Arī tavs dēls Leonīds spēlē Rīgas klubā, tiesa, citā komandā. Vai spēles laikā izturaties pret savu dēlu kā pret sāncensi, vai tomēr sakņojaties par viņa rezultātu?
Es esmu slims, protams, godīgi sakot... Kad viņi sāka spēlēt, es izveidoju skolas komandu, strādāju ar viņiem un nedaudz viņus trenēju. Pagaidām Leonīda komanda parasti ir aiz muguras, bet dažreiz tā ir priekšā. Bieži vien OCR un sinhronizētajās spēlēs, kurām "Centri" pietrūkst, es spēlēju ar Leonīdu un viņa komandu. Vēl viena ChGK priekšrocība ir tā, ka jūs varat spēlēt kopā ar visu ģimeni. Starp citu, arī mēs ar vecāko meitu pāris sezonas spēlējām kopā.
2016. gadā saņēmāt kristāla pūci par turnīra "Baltijas krasts" fināla spēles labākais jautājums. Pastāstiet šī jautājuma stāstu!
Tas ir tieši tas gadījums, kad darbs palīdzēja :-) . Es biju komandējumā uz Kopenhāgenu, darba sanāksmē Folketingā (parlamentā). Pēc tikšanās dāņu kolēģis mums sniedza nelielu ekskursiju, parādīja cigāru ierīci un pastāstīja tās vēsturi. Man šis fakts likās interesants, bet izrādījās grūti noformulēt jautājumu RF - nebija skaidrs, kā īsi formulēt atbildi - kāpēc skaitļi? Jautājumu nosūtīju uz fināla BB spēli, jo tur atbildi var noformulēt sīkāk. Joprojām nesaprotu, kāpēc ļoti spēcīgā komanda “Pakhom Pikhai” viņu nepaņēma.
Vai esat kādreiz uzdevis jautājumus televīzijas pārraidei?
Nē. Gaidu, kad beidzot Latvijā parādīsies TV versija :-). Par šo tēmu esmu daudzkārt runājis ar LTV vadītājiem, un it kā mutiski visi piekrīt, bet... Acīmredzot tomēr ir vērts pievērsties interneta apraidei. Sabiedriskā medija attīstības koncepcija paredz, ka tie nedaudzie raidījumi krievu valodā tiks pārcelti no LTV7 uz interneta portālu, kur signāla izplatīšanas izmaksas ir daudz zemākas un, iespējams, būs resursi jaunam saturam. Bet pagaidām tas viss ir plānošanas, apstiprināšanas utt. stadijā. Vispār pēc tam, kad sāku spēlēt pats, TV spēles kļuva daudz mazāk interesantas - galu galā tas pirmām kārtām ir šovs, atpazīstu dažus no darba pazīstamus profesionālus paņēmienus... Un trūkumi jautājumos ir daudz pamanāmāki.
Vai jums ir mīļākā televīzijas komanda vai spēlētājs?
Man kādreiz ļoti patika Nurali Latipovs. Es ļoti cienu Iļju Novikovu (bija interesanti spēlēt ar viņu vienā komandā "melnitsa" Rīgas "Znatokiadā" - viņš tiešām ir ļoti foršs, šī nav montāža!), man patīk Boriss Levins, Balašs Kasumovs, Elizaveta Ovdeenko, no tiem, kas reti spēlē “televīzijā” - Romāns Orkodašvili, Ija Metreveli. No komandām es sakņu par veterāniem, acīmredzot no solidaritātes :-) .
Spēlētāji no Rīgas komandas Total joko, ja pirms spēles viņus nofotografē, tad spēle noteikti neveiksies. Vai jūs ticat pazīmēm? :)
Nav labi. “Centriem” savulaik bija droša zīme: ja pieņemsim iesildīšanās jautājumu, spēle nevedīsies. Viņi pat satrakojās, ja nejauši iesildījās. Un tad pāris reizes iesildījāmies un nospēlējām ļoti labi. Tāpēc nolēmām, ka mums būs divas zīmes - jebkuram no variantiem :-) . Un Total zīme mani apbēdina - tā ir ne tikai spēcīga komanda, bet arī ļoti fotogēniska, vienmēr rotājot ierakstus Facebook... Ceru, ka šī zīme nav mūžīga.
Par ko bērnībā sapņojāt kļūt?
Arheologs. Es daudz lasīju par šo, pusaudža gados vasarā taisījos strādāt ekspedīcijā, gandrīz piekritu - bet nesanāca... Un desmitajā klasē izrādījās, ka man vairs nav skaidras preferences. Es mācījos ķīmijas klasē, bet skolas beigās sapratu, ka tā nav mana lieta. Un nolēma paļauties uz likteni. Toreiz piedalījos olimpiādēs gandrīz visos mācību priekšmetos un nolēmu, ka pieteikšos tajā, kurā man būs labākie rezultāti. Viņš uzvarēja republikas olimpiādē fizikā, bija otrais matemātikā un ceturtais ķīmijā. Un es iestājos Fizikas un matemātikas fakultātē, fizikā.
Kāds būtu jūsu pirmais dekrēts kā pasaules prezidenta amatā?
Nodrošiniet ikvienam un visur ar bezmaksas un augstas kvalitātes Wi-Fi!
Vai tavā dzīvē bija kāda epizode, par kuru varēji viegli uzņemt filmu?
Diezgan daudz... Jebkura studentu konstruēšanas komanda ir praktiski gatavs materiāls pilna garuma scenārijam, ar daudzām sižeta līnijām. Smags un gandrīz vienmēr bīstams fizisks darbs, ar kuru saskaras ļoti dažādi cilvēki, tai skaitā bagāti bērni un nelieši, pirmā mīlestība, greizsirdība un sāncensība uz betona maisītāju un izkausēta bitumena fona, tikšanās ar vietējiem – celtniekiem, bomžiem, bijušajiem mīnusiem. , attiecības starp cilvēkiem ekstremālos apstākļos , tradicionālie būvbrigādes svētki - iesvētīšana, Jaunais gads (naktī uz 1. augustu), atvadu balle, dziesmas ar ģitāru, pirmā nopietnā alga... Pat pārsteidzoši, kāpēc šādas filmas nav bijušas vēl ir izgatavots!
Varētu pat uzņemt filmu par sporta braucieniem. Padomju ūdenstūrisms nav kā mūsdienu komerciālais raftings, kad gidi visu dara tavā vietā. Pēc tam visu darījām paši - ekipējumu (līmējām katamarānus, šuvām teltis, mugursomas, vējjakas), un maršruta plānošanu. Viņi uz mēnesi ietu taigā vai kalnos, uz neapdzīvotām vietām – ne radio, ne mobilo telefonu, ne ar ko rēķināties, ja kaut kas notiktu. Sarežģītā krācē burtiski katra dzīvība ir atkarīga no biedriem, viens nepareizs sitiens var dārgi maksāt, 100% apdrošināšana nav iespējama.
Un tad, manā deputāta amatā, bija daži cienīgi stāsti. Īpaši tad, kad biju EPACE Migrācijas komitejas referents, es daudz ceļoju uz bēgļu nometnēm Balkānos un Dienvidkaukāzā. Reiz Kosovā mani pakļāva pamatīgai pratināšanai - kāpēc man ir slāvu uzvārds?! Nedēļu pirms tam Prištinā tika nošauts bulgārs, ANO darbinieks - viņš uz ielas skaļi runāja pa mobilo tālruni bulgāru valodā un tika sajaukts ar serbu. Uz visiem zvaniem tur apdomīgi atbildēju tikai latviešu valodā. Citā reģionā mani grasījās sagrābt par ķīlnieku – tomēr par to uzzināju tikai pēc vairākiem gadiem, stāstīja mani kolēģi, vietējie cilvēktiesību aktīvisti, ar kuriem kopā toreiz ceļoju – viņiem izdevās pārliecināt izmisušos bēgļus, ka šāda rīcība. viņiem tikai kaitētu...
Un tradicionālais beigu jautājums: kuram Rīgas kluba spēlētājam tagad jāgatavojas intervijai?
Smalkas izvēles jautājums, klubā ir tik daudz interesantu cilvēku... Vladimiram Ļitvinskim.