Tāpat kā no Gogoļa mēteļa izcēlās krievu literatūra, no Daugavpils izcēlās visa Latvijas ČGK. Un no kāda šineļa izcēlās eksperts un daugavpilietis Aleksandrs Barbakadze?
No bērnības pagalmā, jaukta ar iedzeršanu. Es iemācījos tekoši lasīt piecu gadu vecumā un “apriju”, īsti nesaprotot, visu mājas bibliotēku ar visiem savāktajiem darbiem. Tajos laikos labām grāmatām bija obligāti “pareizie” autori, piemēram, Marietta Šaginjana. Tie bija arī plauktā, un es arī tos izlasīju. Tad viņš uzņēmās apkārtnes bērnu bibliotēku. Es paņēmu piecas grāmatas un pēc trim dienām atnesu tās atpakaļ. Bibliotekāre man neticēja un ielika eksāmenu par izlasīto. Pēc tam es kļuvu, kā tagad teiktu, VIP klients: viņi man iedeva Dimā, Velsu un pat BVL no slepenajām noliktavām. Pagalmā uzzināju par dzīvi tās darviniskajās izpausmēs. Ar savu izskatu un uzvārdu man tik bieži atgādināja, ka es atšķiros no visiem pārējiem, ka kļuvu citādāks nekā visi pārējie. Es iemācījos dzīvot pēc noteikumiem, streikot pirmais un ieguvu tiesības pateikt “nē”. Žurnāla “Apkārt pasaulei” arhīvā no bibliotēkas izlasīju “Mušu pavēlnieku”, visa mūsu pagalma bandas hierarhiskā aina kļuva skaidrāka un iemācījos to izmantot. Pagalma priekšnieks Isajs, kurš bija atgriezies no nepilngadīgo kolonijas, pamāja ar roku, un es eksistēju šajā puišu bandā kaut kādā īpašā amatā. Un grāmatās es ceļoju pa laikiem un kontinentiem. Tas viss kopā radīja kolosālu brīvības sajūtu. Tāpēc, ja kaut kas mētelī īpaši izceļas, tad tā ir brīvības sajūta.
Kopš 2004. gada esat pastāvīgais Latvijas čempionāta organizētājs ChGK. Kurš čempionāts un uzvarētājs tev visvairāk palicis atmiņā?
Tāda čempionāta nav un nevar būt. Katrs no tiem ir daļa no dzīves un tajā pašā laikā solis pretī nākamajam. Un uzvarētāji vai vienkārši dalībnieki man ir vienlīdz vērtīgi, mēs visi esam no vienas asinis. Man ir cilvēciskas vai biznesa attiecības ar dažiem cilvēkiem, bet, skatoties uz šo rosīgo istabu, es mīlu visus. Un es ļoti uztraucos, ja kaut kas neizdodas. Tāpēc, kad pēc čempionāta dalībnieki kritizē to vai to, es to uztveru ļoti mierīgi, es jau esmu visu pateicis sev, bez vārdiem.
Vai ČL ir bijuši kādi smieklīgi atgadījumi?
Godīgi sakot, es neatceros, vienkārši bija dažādi stresa līmeņi.
Kā šajā laikā mainījušies jautājumi un lietpratēji? Vai agrāk zāle bija zaļāka un spēlētāji gudrāki?
Jautājumi ir dramatiski mainījušies vairākas reizes un turpina mainīties. Kopumā katrs labs redaktors rada jaunu tendenci. Man šķiet, ka katra jauna laba paka ir sava veida jauna modes kolekcija, kas nosaka jaunu šifrēšanas kodu, paplašina to bēdīgi slaveno obligāto zināšanu loku, un mēs, spēlētāji, rīkojamies kā kritiķi, kas nosaka, vai tas kļūs modē.
Es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri domā, ka pirms tam zāle bija zaļāka, kā arī neesmu no tiem, kas domā, ka iepriekš viss bija briesmīgi. Ja domājat, ka zāles krāsa ir mainījusies, pārbaudiet acis.
Vai spēlētāji ir kļuvuši gudrāki? Tikai ļoti stulbi cilvēki spēj novērtēt inteliģenci. Spēle ir tikai viens no aspektiem, kas nevar pretendēt uz precīzu. Ja jūs domājat, ka esat pārāk gudrs, paskatieties uz savu sievu: jūs apprecējāt viņu tāpēc, ka viņa ir skaista, un viņa apprecējās ar jums, jo jūs esat gudrs, stiprs vai uzticams. Un kurš no jums ir gudrāks?
Vai spēlētāji ir zinošāki? Varbūt. Noteikti zināšanu loks ir kļuvis daudz plašāks. Bet, ja agrāk kāds spēlētājs, atbildē dodot kāda romāna nosaukumu, to bija lasījis, tad tagad nereti jau ir to nospēlējis.
Kādu padomu tu dotu komandai, kura par mērķi izvirzījusi uzvaru Latvijas čempionātā?
Katrai komandai ir savs raksturs un temperaments. Es varu pateikt tikai to, kāpēc mēs kļuvām par čempioniem (lai gan tas bija sen). Pirmkārt, mēs bijām komanda, t.i. visi piedalījās darbā, ar vārdu, skatienu, žestu. Mēs bijām pilnībā iegrimuši komandā, nejūtot asos galda stūrus vai slāpes. Otrkārt, mēs nespēlējām pret pretiniekiem, mēs spēlējām pret savu stulbumu, inerci un nebaidījāmies zaudēt. Treškārt, pirmajiem raundiem tuvojāmies pilnībā uzlādēti, tie parasti ir nedaudz vieglāki, un pretiniekiem ir jāpanāk sarežģīti jautājumi. Un visbeidzot, mums paveicās.
2013. gadā jūs kļuvāt par Vorošilova balvas laureātu. Ko jūs domājāt, kad uzzinājāt, ka balva tiek piešķirta jums? Kāpēc jūs domājat, ka jums tas tika dots? :)
Tie daži vārdi, kas man iešāvās prātā, kad sapratu, ka viņi runā par mani, nav piemēroti publicēšanai.
Par ko? Godīgi sakot, es nezinu: sākumā es piedzīvoju sava veida viltus sindromu. Varbūt par centību spēlei un ideāliem, ko mēs tajā ielikām, organizējot MAC. Par spēles mīlēšanu sevī, nevis sevi spēlē :-) Varbūt par to, ka Baltijas ChGK izdevās radīt īpašu atmosfēru, lai gan tas ir daudzu cilvēku ieguldījums. Jebkurā gadījumā šī balva radīja papildu atbildību.
Jau daudzus gadus piedalāties Pasaules kausa izcīņā kā spēlētājs, bet pērn bijāt pat Apelāciju žūrijas loceklis. Vai, jūsuprāt, komandas, kas cīnās par čempionātu, ir pilnīgi neaizsniedzams spēles līmenis? Vai Latvijas komandām kādreiz ir iespēja kļūt par Pasaules čempionēm?
Tas ir augsts līmenis, bet sasniedzams. Izredzes kļūt par pasaules čempionēm ir arī Latvijas komandām, taču pagaidām ne pārāk lielas. Lai to izdarītu, jums ir jāsasniedz nedaudz atšķirīgs spēles līmenis un izpratne par rediģēšanu. Turklāt vadošajām Latvijas komandām vēl nav populāru redaktoru, caur kuriem iziet milzīgs daudzums faktu un jautājumu. Aizvadītajā pasaules čempionātā uzvarēja komanda ar Korobeiņikovu un Bogoslovski, pretī sudraba medaļniekiem Monosovu un Matvejevu.
Ja tev piedāvātu pasaules čempionātu organizēt Latvijā, vai tu piekristu?
Pasaules čempionātus organizē mans senais draugs Aleksandrs Rubins. Ja viņš piedāvās pasaules čempionātu rīkot Latvijā, darīšu visu iespējamo. Ja viņš lūgs mani būt bezdelīga, es arī piekritīšu :-)
Pagājušajā gadā jūs tikāt ievēlēts MAK valdē. Ko nozīmē šī pozīcija? Vai jums ir kādi ilgtermiņa plāni globālajā ChKG?
Plāni ir, bet pagaidām tie ir tikai plāni. Ja kaut kas izdosies, jūs būsiet viens no pirmajiem, kas par to uzzinās.
Vai jūs joprojām skatāties spēli televizorā? Un, ja jā, kura ir jūsu mīļākā komanda un eksperts? Vai esat kādreiz sūtījis jautājumus programmai?
Reizēm skatos. Es neizceļu nevienu komandu vai kādu konkrētu ekspertu. Es nesūtīju nekādus jautājumus. Tā vairāk ir pētnieciska interese: kā izskatās mūsu aisberga gals kastē?
Vai bez ChGK piedalāties arī citās “prāta spēlēs”? Vai, jūsuprāt, izklaidējošās intelektuālās spēles Eiropas valstīs (arī ne krievu valodā) ir daudzsološāks virziens nekā “klasiskā” ChGK?
Man patīk spēlēt jebkuras intelektuālas spēles. Masu pievilcības ziņā, protams, daudzsološākas ir dažādas krogu viktorīnas un viktorīnas, bet ChGK man šķiet sava veida pamatvērtība, kurai vienlaikus nevajadzētu aizstāt citus intelektuālos žanrus, bet arī neaizstāt ar tiem. .
Vai ir kaut kas, kas jums nepatīk ChGK?
Ir dažas profesionālas deformācijas, kas raksturīgas ekspertiem. Reizēm eksperti cenšas sniegt atbildi vienā minūtē un reālajā dzīvē, nevis domāt vai vienkārši klusēt. Dažreiz ChGK kalpo kā reālās dzīves aizstājējs, tas ir īpaši bīstami jaunajiem ekspertiem. Reizēm var redzēt “zvaigznes” izpausmes. Man tas ir īpaši nepatīkami, vienmēr esmu ievērojusi principu “mēs visi esam viena ģimene”.
Kā jūs vērtējat savu dalību politikā? Jūs kandidējāt uz Daugavpils pilsētas domi, bet neiekļuvāt. Vai mēģināsi vēlreiz?
Biju starp Jaunā centra partijas organizētājiem, kas vēlāk kalpoja par vienu no Saskaņas pamatiem. Iekļaujot savu kandidatūru sarakstā, es vienkārši atbalstīju partiju, jo domāju, ka cilvēki, kas mani pazīst no biznesa, pievienos partijai balsis. Tātad par jaunām vēlēšanām: ja tās piedāvā, tad kāpēc gan ne? Turklāt idejas, ko likām, veidojot partiju, nekur nav aizgājušas. Kas attiecas uz cilvēkiem partijā, viņi ir dažādi, tāpat kā dzīvē. Diemžēl Latvijas politikā ir maz kārtīgu cilvēku. Patīkami, ka viens no šiem nedaudzajiem, Boriss Cilevičs, ir “mūsējais”.
Mēs zinām, ka jums ir pieredze ar radio. Pastāsti man, kā tas ienāca tavā dzīvē?
Nozīmīgu savas dzīves posmu es cita starpā nodarbojos ar žurnālistiku. Man ir bijusi iespēja palīdzēt izveidot daudzus vietējos plašsaziņas līdzekļus. Ar lielāko daļu no viņiem man ir draudzīgas attiecības. Laikā, kad raidījums “Prozhektor Perishilton” bija populārs Krievijā, mēs kopā ar Daugavpils KVN spēlētājiem vietējā radio veidojām līdzīgu raidījumu “Fonar Barakaobama”, kurā es “atveidoju” Cekalo lomu. Vērtējums bija visaugstākais.
Daudzi cilvēki jauc KVN un ChGK. Atzīstiet, varbūt tieši tāpēc tikāt uzaicināts Daugavpils KVN līgas žūrijā? :)
Atbildot uz iepriekšējo jautājumu, es principā jau esmu atbildējis uz šo jautājumu. Turklāt es uzdrošinos teikt, ka man ir laba humora izjūta.
Mēs zinām, ka esat arī sertificēts holokausta vēstures skolotājs. Šis nav viegls temats, vai vari pastāstīt, kas tevi līdz tam atvedis un kā izdodas to iznest uz saviem pleciem?
Šajās teritorijās bija vesela civilizācija, no kuras praktiski nav palicis pēdas un kuras vēsturi pašreizējās varas pārstāvji īpaši nereklamē. Mana māte ir ebreja. Mani senči šeit dzīvojuši ilgu laiku: senākās dokumentālās liecības ir datētas ar 1735. gadu. Kara laikā mežā pie Daugavpils tika nošauti desmitiem tūkstošu ebreju. Mans vectēvs devās karā un, pateicoties tam, varēja nosūtīt manu vecmāmiņu un bērnus evakuēt. Tie, kas palika, nomira. Es mācījos Yad Vashem un katru vakaru pēc nodarbības dzēru stipru alkoholu, lai palīdzētu man aizmigt un nesapņot. Šodien šī tēma nav pieprasīta, jo holokaustā aktīvi piedalījās gan latvieši, gan lietuvieši. Un jaunās valstis ir aizņemtas ar jaunas mitoloģijas radīšanu, kuru ne vienmēr var saskaņot ar pagātni. Tomēr esmu pārliecināts, ka, kamēr viņi neatradīs morālo spēku atzīt savu vainu un lūgt piedošanu, pagātne neļaus viņiem veidot gaišu nākotni.
Vai jums ir vēl kādi hobiji, izņemot ChGK? Kā pavadi savu brīvo laiku?
ChGK ir grūti saukt par hobiju, spēle manā dzīvē aizņem tik daudz vietas. Es nedaudz spēlēju šahu. Tiesa, pēdējā laikā tas galvenokārt notiek ar interneta starpniecību. Kopā ar Evitu Savitskaju veidojam nelielu pārtikas blogu. Man patīk ceļot, nedaudz rakstīt, laiku pa laikam spēlēt ģitāru un daudz strādāt. Brīvais laiks? Kas tas ir?
Par ko bērnībā sapņojāt kļūt?
Dīvaini, bet man tāda sapņa nebija. Principā esmu pret jebkuriem lieliem un gariem “sapņiem”. Ir konkrēti uzdevumi, plāns un ikdienas darbs. Ceļš uz mērķi vienmēr ir svarīgāks par mērķi.
Ko jūs vēlētos novēlēt komandām, kas šobrīd pulcējas Daugavpilī uz 2019. gada Latvijas čempionātu?
Katrs atbildētais jautājums ir mazs brīnums. Katrs no jums paveiks kādu brīnumu. Reizēm, lai paveiktu kaut nelielu brīnumu, vajag mazliet atkāpties no zemes. Jūs varat! Jauku lidojumu!